Tautas un mājokļu skaitīšanas vēsture Latvijā

Viskrievijas tautas skaitīšanas projektu 1877. gadā ierosināja krievu ģeogrāfs un Krievijas Centrālās statistikas pārvaldes vadītājs Pjotrs Semjonovs-Tjanšanskis, un 1895. gadā to apstiprināja Krievijas cars Nikolajs II. Tautas skaitīšana notika 1897. gada sākumā ar mērķi iegūt datus par stāvokli 28.01.1897., uzskaiti veicot mājsaimniecībās.

Tautas skaitīšana galvenokārt attiecās uz cilvēkiem, kuri tajā brīdī atradās mājās neatkarīgi no tā, vai viņi tur dzīvoja pastāvīgi un bija tur reģistrēti. Tika sagatavotas trīs dažādas tautas skaitīšanas veidlapas: A veidlapa zemnieku mājsaimniecībām lauku kopienās, B veidlapa namīpašnieku mājsaimniecībām, privātmājām un ciematu mājsaimniecībām un C veidlapa pilsētniekiem. Mājsaimniecība bija pamatvienība pētījumā. Pilsētās dzīvokli uzskatīja par mājsaimniecību, un katra mājsaimniecība saņēma atsevišķu veidlapu. Bija vispārējās uzskaites veidlapas, ko izmantoja audzēkņu, skolēnu, mūku, ieslodzīto un slimnieku datu vākšanai, kā arī militārās uzskaites veidlapas, ko izmantoja zemāko dienesta pakāpju, ieskaitot kara jūrnieku, datu vākšanai.

Rādītāji

Anketā bija 14 jautājumi: vārds, tēva vārds, uzvārds vai segvārds; piezīmes par noteiktiem fiziskiem trūkumiem (piemēram, aklums, mēmums, kurlums, runas traucējumi vai garīgas slimības); dzimums; attiecība pret ģimenes galvu un mājsaimniecības galvu (saimniecības vadītājs, ģimenes loceklis, radinieks, adoptēts vai īrnieks, mājkalpotājs vai strādnieks); ģimenes stāvoklis (precējies, atraitnis vai neprecējies); sociālā grupa, statuss vai rangs (piemēram, pilsētnieks, tirgotājs, demobilizēts karavīrs vai zemnieks); dzimšanas vieta; reģistrācijas vieta; pastāvīgā dzīvesvieta (piezīme par prombūtni); reliģiskā piederība; dzimtā valoda; rakstpratība; pamata un papildu nodarbošanās (profesija, amats, valsts vai militārā dienesta pakāpe).

Tautas skaitīšanas kopsavilkuma tabulās tautības noteikšanas pamatā bija respondentu norādītā dzimtā valoda.

Galvenie rezultāti par Krievijas impērijas guberņām (provincēm) tika publicēti no 1899. gada līdz 1905. gadam 89 atsevišķos sējumos (119 grāmatas) ar nosaukumu “Pirmā vispārējā Krievijas impērijas tautas skaitīšana 1897. gadā”. Iegūtie dati tiek uzskatīti par samērā uzticamiem, un tautas skaitīšanas datus pētnieki joprojām izmanto demogrāfiskos, vēsturiskos u.c. pētījumos.

Tā bija pirmā tautas skaitīšana pēc neatkarīgas Latvijas Republikas izveidošanas.

Tās norisi apgrūtināja vairāki iemesli:

1. 1920. gada 13. jūnijā Ilūkstes apriņķis vēl bija poļu un lietuviešu okupēts un daži Valkas un Valmieras apriņķa apvidi atradās Igaunijas teritorijā, un tur skaitīšanu varēja veikt tikai 1920. gada rudenī un 1921. gada janvārī;
2. 1920. gada skaitīšanas laikā Latvija vēl atradās kara stāvoklī ar Krieviju, valsts austrumu robežā atradās frontes līnija, kuras tuvumā skaitīšana bija apgrūtināta;
3. daļa iedzīvotāju kara dēļ bija devušies bēgļu gaitās un nebija vēl atgriezušies Latvijā.

Metodoloģija

Tika uzskaitīti visi iedzīvotāji, kuri 1920. gada 13. jūnijā plkst. 24.00 atradās Latvijas teritorijā.

Rādītāji

Tautas skaitīšanas kartītē tika iekļauti šādi jautājumi: uzvārds un vārds, dzimums; pavalstniecība; dzimšanas gads, mēnesis un datums; dzimšanas vieta; ģimenes stāvoklis; ticība; tautība; lasītprasme un rakstītprasme; kādās valodās prot runāt; kādu valodu parasti lieto ģimenē; fiziskie trūkumi; nodarbinātība; vai pastāvīgi dzīvo skaitīšanas vietā (ja tā atrodas citur, tad jānorāda, kur).

Tautas skaitīšanas organizācija

Tautas skaitīšanu organizēja Valsts statistiskā pārvalde vienlaicīgi ar lauksaimniecības skaitīšanu. Abas šīs skaitīšanas noritēja ar kopēju personālu un organizāciju. Arī apdzīvotas vietas pagastu apraksti un apdzīvotu vietu saraksti abām skaitīšanām bija kopīgi.

Rezultāti

1920. gada tautas skaitīšanas rezultāti nav publicēti atsevišķā izdevumā, bet atradās Valsts statistiskajā pārvaldē manuskripta veidā. Vienīgi neliels skaits tabulu tika nodrukātas 1920. gada statistiskajā gada grāmatā. Latvijas pirmās tautas skaitīšanas (1920. gadā) rezultātus, kas citur publicēti nepilnīgi, var atrast M. Skujenieka enciklopēdiskās grāmatas “Latvija. Zeme un iedzīvotāji” 1927. gada izdevumā.

Dati par 1920. gadu pieejami publikācijā “Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935. gadā”.

Saskaņā ar likumu par tautas skaitīšanu Valsts statistiskā pārvalde organizēja un vadīja tautas skaitīšanu visā valstī.

Svarīgākā skaitīšanas veidlapa bija personas kartīte, kuru izstrādāja Valsts statistiskā pārvalde, pieaicinot redzamākos lietpratējus (prof. K. Balodi, dr. B. Šrenku, doc. J. Henseli, doc. J. Bokalderi u. c.).

Bez personas kartītes laukos skaitītājiem vēl bija jāaizpilda divas skaitīšanas veidlapas: apdzīvoto vietu saraksts un apdzīvotās vietas iedzīvotāju saraksts. Pilsētās apdzīvoto vietu saraksta vietā bija jāaizpilda gruntsgabalu saraksts. Pēc skaitīšanas katrā dzīvoklī skaitītājam bija jāizpilda iecirkņa dzīvokļu saraksts, atzīmējot katrā dzīvoklī saskaitīto personu skaitu. Turklāt skaitītājam pilsētās bija jāsagatavo par katru dzīvokli atsevišķa dzīvokļa kartīte, ar kuras palīdzību bija iespējams kontrolēt personas kartītes izpildīšanas pareizību un noteikt ģimenes lielumu, kā arī atrisināt dažus jautājumus, kas saistīti ar dzīvokli. Kā pilsētās, tā laukos bija jāizveido uz vairākām diennaktīm izbraukušo personu saraksts, fiksējot atrašanās vietu tautas skaitīšanas kritiskajā momentā.

Metodoloģija

Tika uzskaitīti visi iedzīvotāji, kuri 1925. gada 10. februārī plkst. 24.00 atradās Latvijas teritorijā vai uz kuģiem, kas kursēja ar Latvijas karogu un atradās Latvijas ostās. Par ārzemniekiem personas kartītes pildīja, tāpat kā par Latvijas pilsoņiem.

Pastāvīga dzīvesvieta šajā skaitīšanā nebija saistīta ar pierakstīšanos, bet gan ar faktisko stāvokli, kur persona pēdējā laikā pārnakšņo un pārnakšņos (pastāvīgie iedzīvotāji).

Personas, kas skaitīšanas naktī uz īsu laiku atradušās ārpus dzīvesvietas un tur nav pārnakšņojušas, tika skaitītas kā esošas dzīvesvietā. Kā ārpus pastāvīgajām dzīvesvietām tika uzskaitīti tie, kuri uz dažām dienām bija atstājuši savas dzīves vietas un skaitīšanas vietā pārnakšņojuši izņēmuma kārtā vai atradušies ceļā (izbraukuši pastāvīgie iedzīvotāji).

Rādītāji

Skaitīšanas kartītē tika iekļauti 16 jautājumi: uzvārds un vārds; dzimums; pavalstniecība; dzimšanas gads, mēnesis un datums; dzimšanas vieta; ģimenes stāvoklis; cik dzīvi bērni dzimuši un cik no tiem vēl dzīvi (sievietēm); ticība; tautība; lasītprasme un rakstītprasme; kādas valodas prot runāt; kādu valodu parasti lieto ģimenē; skolas apmeklēšana un cik gadus (no 6 līdz 16 gadu vecumam); vai patstāvīgi iegūst līdzekļus pārtikai, ja jā, tad galvenais ienākumu avots (nodarbošanās veids); darba vietas adrese un nosaukums, nodarbošanās; ja apgādnieks ir cita persona – tās nodarbošanās vai iestādes nosaukums; vai ir blakus ienākuma avots un kāds; vai pastāvīgi dzīvo skaitīšanas vietā (ja tā atrodas citur, tad jānorāda, kur).

1925. gada tautas skaitīšanā neiekļāva jautājumus par fiziskiem defektiem un izglītības līmeni. 1920. gada tautas skaitīšana parādīja, ka iedzīvotāji pārspīlē fiziskos defektus vai nu cerībā uz pabalstiem, vai savas nezināšanas dēļ. Toties izglītības līmeņa noteikšanai nepieciešami dokumenti, un to meklēšana un pārbaudīšana apgrūtinātu skaitīšanas darbu.

Tautas skaitīšanas organizācija

Lai skaitīšanas darbu decentralizētu, valsti sadalīja 23 skaitīšanas apgabalos, bet piecās lielākajās pilsētās (Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā un Ventspilī) sadalīja atsevišķus apgabalus, bet pārējo apgabalu robežas (izņemot Jaunlatgales apriņķi, kas bija Ludzas padotībā) sakrita ar apriņķu robežām. Pilsētās ar vairāk nekā 3 000 iedzīvotājiem bija skaitīšanas rajoni. Visas pārējās pašvaldības vienības bija skaitīšanas iecirkņi, kuri tāpat kā rajoni sadalījās skaitīšanas apakšiecirkņos, un katrā apakšiecirknī bija 70–200 iedzīvotāji, kur skaitīšanas darbs bija jāveic vienam skaitītājam.

Skaitīšanas darbu veikšanā piedalījās ap 14 tūkst. cilvēku, no tiem 13 407 skaitītāji. 7 212 skaitītāji savu darbu izpildīja kā goda amatu bez atlīdzības un 6 195 pret nelielu atlīdzību. Lielais brīvprātīgo skaitītāju daudzums liecina par iedzīvotāju pretimnākšanu skaitīšanas darbam. Viens skaitītājs vidēji saskaitīja 137 iedzīvotājus.

Rezultāti

Rezultātus publicēja Valsts statistiskā pārvalde publikācijā “Otrā tautas skaitīšana Latvijā 1925. gadā”.

Tautas skaitīšanas programma 1930. gadā pamatā atbilda 1925. gada programmai. Katrai personai aizpildīja individuālu personas kartīti, kas bija pamatveidlapa.

Bez personas kartītes laukos skaitītājiem vēl bija jāaizpilda divas skaitīšanas veidlapas: apdzīvoto vietu saraksts un apdzīvotās vietas iedzīvotāju saraksts. Pilsētās apdzīvoto vietu saraksta vietā bija jāaizpilda gruntsgabalu saraksts. Turklāt katrā dzīvoklī skaitītājam bija jāaizpilda iecirkņa dzīvokļu saraksts, atzīmējot katrā dzīvoklī saskaitīto personu skaitu, bet pilsētās bija jāsagatavo par katru dzīvokli atsevišķa dzīvokļa kartīte, ar kuras palīdzību bija iespējams kontrolēt personas kartītes izpildīšanas pareizību un noteikt ģimenes lielumu, kā arī atrisināt dažus jautājumus, kas saistīti ar dzīvokļiem. Kā pilsētās, tā laukos bija jāsagatavo uz vairākām diennaktīm izbraukušo personu saraksts, fiksējot atrašanās vietu tautas skaitīšanas kritiskajā momentā.

Salīdzinot ar 1925. gadu, personas kartītē ietvēra jautājumu par bērnu līdz 1 gada vecumam barošanu: mākslīgi, ar krūti vai mākslīgi un ar krūti. Iegūtos datus plānoja izmantot bērnu mirstības cēloņu noskaidrošanā. Tika grozīta redakcija jautājumam par skolu apmeklējumu (ja 1925. gadā ievāca ziņas par skolu apmeklētājiem no 6 līdz 16 gadu vecumam, tad 1930. gadā no 6 līdz 21 gada vecumam). Galvenā vērība 1930. gadā tika pievērsta jautājumam par nodarbošanos. Lai novērstu visus pārpratumus, kas radās iepriekšējā tautas skaitīšanā, tika precizēta šī jautājuma redakcija. Vēl viens jauninājums 1930. gadā bija jautājums par fiziskiem trūkumiem (akls, mēms, kurls, kurlmēms, trūkst rokas vai kājas).

1930. gada personas kartītē netika iekļauts jautājums par dzīvi dzimušajiem bērniem un cik no viņiem vēl ir dzīvi.

Metodoloģija

Tika uzskaitīti visi iedzīvotāji, kuri 1930. gada 11. februārī plkst. 24.00 atradās Latvijas teritorijā vai uz kuģiem, kas kursēja ar Latvijas karogu neatkarīgi no kuģu atrašanās vietas (atšķirībā no 1925. gada, kad iedzīvotāji tika uzskaitīti Latvijas teritorijā un tikai uz kuģiem, kas atradās Latvijas ostās).

Pastāvīga dzīvesvieta šajā skaitīšanā nebija saistīta ar pierakstīšanos, bet, ņemot vērā faktisko stāvokli, kur persona pēdējā laikā pārnakšņo un pārnakšņos (pastāvīgie iedzīvotāji).

Personas, kas skaitīšanas naktī uz īsu laiku atradušās ārpus dzīvesvietas un tur nav pārnakšņojušas, tika skaitītas kā esošas dzīvesvietā. Kā ārpus pastāvīgajām dzīvesvietām tika uzskaitīti tie, kuri uz dažām dienām bija atstājuši savas dzīves vietas un skaitīšanas vietā pārnakšņojuši izņēmuma kārtā vai atradušies ceļā (izbraukuši pastāvīgie iedzīvotāji).

Rādītāji

Skaitīšanas kartītē tika iekļauti 17 jautājumi: uzvārds un vārds; dzimums; pavalstniecība; dzimšanas gads, mēnesis un datums; dzimšanas vieta; ģimenes stāvoklis; bērna līdz gada vecumam barošana (ar krūti, mākslīgi vai ar krūti un mākslīgi); ticība; tautība; lasītprasme un rakstītprasme; kādās valodās prot runāt; kādu valodu parasti lieto ģimenē; skolas apmeklēšana un cik gadus (no 6 līdz 21 gadu vecumam); vai ir fiziski trūkumi; vai patstāvīgi iegūst līdzekļus pārtikai, ja jā, tad galvenais ienākumu avots (nodarbošanās veids), darba vietas adrese un nosaukums, nodarbošanās; ja apgādnieks ir cita persona – tās nodarbošanās vai iestādes nosaukums; vai ir blakus ienākuma avots un kāds; vai pastāvīgi dzīvo skaitīšanas vietā (ja tā atrodas citur, tad jānorāda, kur).

Tautas skaitīšanas organizācija

Tautas skaitīšanu organizēja Valsts statistiskā pārvalde. Skaitīšanas organizācija pamatā bija tāda pati kā 1925. gadā. Katrs apriņķis bija skaitīšanas apgabals, bet lielākajās pilsētās (Rīga, Liepāja, Daugavpils, Jelgava un Ventspils) bija atsevišķi skaitīšanas apgabali (kopā 24 skaitīšanas apgabali).

Skaitīšanā piedalījās 12 516 skaitītāji, no tiem 2 752 sievietes. Vidēji katrs skaitītājs reģistrēja 152 personas.

Rezultāti

Jāatzīmē, ka pirmo reizi šie dati bija salīdzināmi ar iepriekšējās 1925. gada tautas skaitīšanas datiem, jo abas tautas skaitīšanas bija organizētas februārī, tika lietotas vienādas metodes un pieci gadi starp skaitīšanām bija pagājuši bez ievērojamiem iekšējiem un ārējiem satricinājumiem.

Rezultātus publicēja Valsts statistiskā pārvalde publikācijā “Trešā tautas skaitīšana Latvijā 1930. gadā”.

1935. gada tautas skaitīšanas programma pamatā atbilda 1930. gada programmai. Katrai personai aizpildīja individuālu personas kartīti, kas bija pamatveidlapa. Pārējās veidlapas bija kā palīglīdzeklis skaitīšanas pareizākai veikšanai un dažu blakusapstākļu noskaidrošanai, piemēram, ģimenes un saimes sastāvs. Savukārt ar palīgveidlapām tika ievākta arī informācija par pilsētu gruntsgabaliem, dzīvokļiem un lauku apdzīvotām vietām.

Salīdzinot ar 1930. gadu, personas kartītē jautājumā par pavalstniecību ārvalstniekiem bija jānorāda, no kura gada dzīvo Latvijā. Bez jautājuma par valodu prasmi, tika iekļauts jautājums, vai prot runāt un rakstīt valsts valodā, kā arī jautājums par piedalīšanos Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas karā. Īpaša uzmanība tika pievērsta pilnīgu ziņu iegūšanai par nodarbošanos jeb līdzekļu iegūšanu iztikai, kā arī ziņām par apgādātāju.

1935. gada personas kartītē netika iekļauti divi 1930. gada jautājumi – par bērnu līdz gada vecumam barošanas veidu un fiziskajiem trūkumiem.

Metodoloģija

Tika uzskaitīti visi iedzīvotāji, kuri 1935. gada 12. februārī plkst. 24.00 atradās Latvijas teritorijā vai uz kuģiem, kas kursēja ar Latvijas karogu, neatkarīgi no kuģu atrašanās vietas

Pastāvīga dzīvesvieta šajā skaitīšanā nebija saistīta ar pierakstīšanos, bet ar faktisko stāvokli, kur persona pēdējā laikā pārnakšņo un pārnakšņos (pastāvīgie iedzīvotāji).

Personas, kas skaitīšanas naktī uz īsu laiku atradušās ārpus dzīvesvietas un tur nav pārnakšņojušas, tika skaitītas kā esošas dzīvesvietā. Kā ārpus pastāvīgajām dzīvesvietām tika uzskaitīti tie, kuri uz dažām dienām bija atstājuši savas dzīves vietas un skaitīšanas vietā pārnakšņojuši izņēmuma kārtā vai atradušies ceļā (izbraukuši pastāvīgie iedzīvotāji).

Rādītāji

Skaitīšanas kartītē tika iekļauti 18 jautājumi: uzvārds un vārds; dzimums; pavalstniecība (ārzemniekiem jānorāda, no kura gada dzīvo Latvijā); dzimšanas gads, mēnesis un datums; dzimšanas vieta; ģimenes stāvoklis; ticība; tautība; lasītprasme un rakstītprasme; skolas apmeklēšana un cik gadus (no 6 līdz 20 gadu vecumam); valsts valodas prasme (runāt/ rakstīt); citu valodu prasme; dalība Pirmajā pasaules karā, dalība Latvijas atbrīvošanas karā (vīriešiem); vai pastāvīgi dzīvo skaitīšanas vietā (ja nē – jānorāda pastāvīgās dzīves vietas adrese); vai patstāvīgi iegūst sev līdzekļus iztikai, galvenais ienākums (ja pilnībā vai daļēji patstāvīgi iegūst līdzekļus): darba vietas nosaukums un adrese, darba vietas raksturojums, nodarbošanās, stāvoklis darbā (saimnieciskais/ tehniskais) un blakus ienākums (līdzekļus dod cita persona, līdzekļus dod kāda iestāde).

Tautas skaitīšanas organizācija

Tautas skaitīšanu organizēja Valsts statistiskā pārvalde. Latvija tika sadalīta 23 teritoriālos skaitīšanas apgabalos. No tiem atsevišķi tika izdalīti profesionālie apgabali: karaspēka iestādes un daļas, robežsargi, dzelzceļi (to lietotāji tautas skaitīšanas kritiskajā momentā), zem Latvijas karoga braucošie kuģi, kas skaitīšanas kritiskajā momentā atradās ārpus Latvijas ostām.

Skaitīšanā piedalījās 14 388 skaitītāji, no tiem 3 096 sievietes. Skaitīšanas personālam, kas savus pienākumus veica bez atlīdzības vai arī bija veikuši izcili labi, pārvalde piešķīra skaitīšanas goda zīmes (kopā 7 448).

Tautas skaitīšanas rezultāti

Rezultātus publicēja Valsts statistiskā pārvalde publikācijā “Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935. gadā”.

1935. gada februārī veiktajā ceturtajā vispārīgajā tautas skaitīšanā Valsts statistiskā pārvalde ievāca arī dažas Vispārēja rakstura ziņas par atsevišķām lauku apdzīvotām vietām.

Attēlos

Valsts statistiskās pārvaldes izsniegtās goda zīmes apliecība par kvalitatīvu darbu 1935. gada tautas skaitīšanā.

Atzīmējot CSP simtgadi 1935. gada tautas skaitīšanas rādītāju vizualizācijas tika atkārtotas ar aktuālajiem iedzīvotājus raksturojošajiem rādītājiem.

Šī daļējā iedzīvotāju uzskaite netiek uzskatīta par tautas skaitīšanu.

Piektajai tautas skaitīšanai vajadzēja notikt 1940. gadā, bet varas maiņu dēļ to neveica. Iedzīvotāju skaitā jau no 1939. gada sākās lielas pārmaiņas. Notika vācu tautības iedzīvotāju repatriācija uz Vāciju (1939. un 1941. gadā kopā apmēram 63 tūkst.). Padomju varas laikā no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūnijam nonāvētie, aizvestie, aizbraukušie bija apmēram 50 tūkst. cilvēku. Bija neiespējami noteikt iedzīvotāju skaitu atsevišķās pašvaldībās, jo īpaši to vecumu, nodarbošanos un tautību. 1941. gada augustā veiktā Tirdzniecības departamenta iedzīvotāju reģistrācija pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču sadales vajadzībām nedeva iespēju veikt šādu iedzīvotāju saskaitīšanu.

Ģenerālkomisārs Rīgā saskaņā ar Austrumu reihsministra 1942. gada 24. aprīļa rīkojumu par tiesību noteikšanu Austrumzemes reihskomisariātā 1. paragrāfu un Austrumzemes reihskomisāra 1941. gada 24. novembra rīkojuma par statistikas darbu uzbūvi un organizāciju 1. un 5. paragrāfu, 1943. gada 8. janvārī izdeva rīkojumu par tautas skaitīšanu 1943. gada 24. februārī.

Metodoloģija

1943. gada iedzīvotāju uzskaites kritiskais moments bija 23. februāra plkst. 24.00. Jāņem vērā, ka iedzīvotāju uzskaite neaptvēra visus iedzīvotājus. Tajā neietvēra bruņoto spēku, policijas un darba dienestā esošos, karagūstekņus, ebreju tautības iedzīvotājus un citas personas.

Iedzīvotāji tika skaitīti tajā vietā, kur viņi atradās iedzīvotāju uzskaites dienā. Personas tika sadalītas divās grupās. Pirmajā grupā bija tie iedzīvotāji, kuru pastāvīgā dzīvesvieta bija skaitīšanas vietā, bet otrajā tie, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir citur (tikai attiecībā uz Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojošajiem). Tomēr, ja persona neatradās dzīvesvietā, jo veica 24 stundu laikā paredzētos dienesta pienākumus, vai arī citu iemeslu dēļ uz īsu laiku atradās ārpus mājokļa, to uzskatīja par pastāvīgajā dzīvesvietā klātesošu.

Daļēji pie iedzīvotājiem tika pieskaitīti arī tādi Latvijas iedzīvotāji, kuri atradās ārpus Latvijas (frontē, darba nometnēs Vācijā, Austrumos un citur), bet plānojuši atgriezties Latvijā.

Rādītāji

Tika uzskaitīti šādi rādītāji: dzimums; vecums; pastāvīgā dzīvesvieta; tautība; mājās lietotā valoda u.c. rādītāji. Tika noskaidroti arī pēc 1939. gada 1. septembra Latvijā iebraukušie iedzīvotāji. Par katru namīpašumu tika aizpildīta namīpašuma uzskaites tabula (veidlapa).

Iedzīvotāju uzskaites organizācija

Iedzīvotāju uzskaiti organizēja Latvijas statistikas pārvalde ar pašvaldību (pilsētu un pagastu) vadītāju piedalīšanos. Priekšdarbi iedzīvotāju uzskaitei un tās veikšanai kara apstākļos bija stipri apgrūtināti.

Rezultāti

Iedzīvotāju 1943. gada uzskaites dati tika publicēti “Statistikas biļetenā Latvijas ģenerālapgabalam” un publikācijā “Tautas skaitīšana 1943. gada 24. februārī”, kā arī A. Darbiņa 1947. gada publikācijā “Latvijas iedzīvotāju skaits. 1943. gada tautas skaitīšanas materiālu apkopojums”.

Attēlos

1943. gada publicētie 1935. gada tautas skaitīšanas rezultāti izmainīti visos griezumos, atņemot ebreju tautības iedzīvotāju skaitu.

1959. gada tautas skaitīšana bija pirmā tautas skaitīšana Latvijā pēc tās iekļaušanas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā. Šī bija arī pirmā tautas skaitīšana pēc Otrā pasaules kara.

Tautas skaitīšanas metodoloģiskie principi, programma un organizācija atbilda PSRS Ministru padomes Centrālās statistikas pārvaldes izstrādātai metodoloģijai, ņemot vērā valdības apstiprināto programmu.

Metodoloģija

Tautas skaitīšanā tika uzskaitīti gan klātesošie, gan pastāvīgie iedzīvotāji. Katras apdzīvotās vietas klātesošie iedzīvotāji bija tie iedzīvotāji, kas skaitīšanas brīdī faktiski tur dzīvoja (neatkarīgi no tā, vai attiecīgā apdzīvotā vieta ir šo personu pastāvīgā vai pagaidu dzīves vieta). Klātesošie iedzīvotāji, kuriem attiecīgā apdzīvotā vieta bija arī viņu pastāvīgā dzīves vieta, tika uzskatīti par attiecīgās apdzīvotās vietas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Pagaidām promesošie no apdzīvoto vietu pastāvīgajiem iedzīvotājiem tajā pašā laikā bija pagaidām dzīvojošie citās apdzīvotās vietās un skaitīšanas periodā piederēja pie šo vietu klātesošajiem iedzīvotājiem.

Iedzīvotāju skaitu valstī un teritoriālajās vienībās, kā arī iedzīvotāju sastāvu galvenokārt pētīja pēc klātesošajiem iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā tika iegūts arī pastāvīgo iedzīvotāju skaits.

Tautas skaitīšanā tika apkopota informācija par Latvijas klātesošajiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem un to mājokļiem atbilstoši situācijai 1959. gada 15. janvārī. Janvāris tika izraudzīts tāpēc, ka tas ir viens no ziemas mēnešiem, kad iedzīvotāju kustība ir vismazākā. Tāpat vieglāk iegūtos datus bija salīdzināt ar tekošo uzskaiti. 15. janvāris tika izvēlēts, jo tā bija trešdiena (nedēļas vidus), kad iedzīvotāju kustība ir mazāka.

Slimniekus uzskaitīja kā klātesošos medicīnas iestādēs un kā pagaidu prombūtnē pastāvīgajā dzīvesvietā.

Personas, kuras bija pārcēlušās citā vietā uz pastāvīgu dzīvi vai pastāvīgu darbu, mācību iestāžu audzēkņus, kuri dzīvoja mācību vietās, kā arī visus tos, kuri atradās prombūtnē ilgāk nekā 6 mēnešus pirms skaitīšanas datuma, uzskaitīja jaunajā dzīvesvietā kā pastāvīgos iedzīvotājus. Armijā vai flotē dienējošos uzskaitīja viņu dienesta vietā, izņemot obligātā militārā dienesta karavīrus, kuri tika uzskaitīti dzīvesvietā pirms iesaukšanas armijā.

Rādītāji

Tautas skaitīšanā tika iekļauti 15 rādītāji: attiecības pret ģimenes galvu; pagaidu prombūtnē esošie; pagaidām dzīvojošie; dzimums; vecums; ģimenes stāvoklis; tautība; dzimtā valoda; pilsonības valsts; izglītība; mācību iestāde (personām, kuras mācījās); darba vieta, nodarbošanās; iztikas līdzekļu avots, ja nav nodarbošanās; piederība kādai sabiedriskai grupai.

Tautas skaitīšanas organizācija

Lai sagatavotos tautas skaitīšanai un nodrošinātu skaitīšanas metodikas, organizatorisko principu un programmas galīgo izstrādi, 1957. gada augustā Tukuma rajonā tika veikta izmēģinājuma skaitīšana.

Līdz 1958. gada 1. janvārim speciālas komisijas uz vietas precizēja pilsētu, ciema padomju un rajonu robežas. Tika sakārtota namu numerācija un ielu nosaukumi. 1958. gada janvārī sagatavoja namīpašumu sarakstus pilsētu tipa apdzīvotajās vietās, bet februārī – apdzīvoto vietu sarakstus laukos.

1958. gada jūnijā izveidoja rajonu un republikāniskās pakļautības pilsētu tautas skaitīšanas organizatoriskos plānus. Pēc tam tika sagatavots arī republikas līmeņa plāns, kas sadalīja republikas teritoriju 127 skaitīšanas nodaļās, 806 instruktoru un 3 816 pamata skaitīšanas iecirkņos. Tika izraudzīti un apmācīti aptuveni 9 tūkst. darbinieku, no kuriem apmēram 7 tūkst. piedalījās skaitīšanā.

No 1959. gada 10. līdz 14. janvārim tautas skaitītāji apstaigāja visas dzīvojamās ēkas un papildināja sarakstus, ja tika atrasti neuzskaitīti namīpašumi.

Tautas skaitītāji sāka skaitīšanas lapu aizpildīšanu 15.01.1959. plkst. 8.00 no rīta un turpināja līdz 22. janvārim.

Iedzīvotāju skaitīšanu viesnīcās veica pirmajā dienā. Slēgta tipa iestādēs (slimnīcās, sanatorijās u.c.) skaitīšanu veica šo iestāžu darbinieki pirmajā dienā.

Skaitīšanu neveica piepilsētas un vietējos vilcienos, autobusos un vietējās satiksmes kuģos, kā arī vienas dienas atpūtas namos, nakts sanatorijās, diennakts bērnudārzos un mazbērnu novietnēs. Tur esošās personas tika saskaitītas kā klātesošas savā pastāvīgajā dzīves vietā.

Skaitīšanu veica tālsatiksmes vilcienos, tālsatiksmes kuģos, stacijās, piestātnēs, ostās 14. janvārī no plkst. 23.00 līdz plkst. 1.00 naktī 15. janvārī.

Ja attiecīgā telpā pastāvīgi vai pagaidām dzīvoja personas, kuras naktī no 14. uz 15. janvāri atradās citā vietā un tām nebija izziņas par reģistrēšanos tautas skaitīšanā, tika aizpildītas kontrollapas (vai nu klātienē, vai neatrodoties skaitīšanas vietā), kurās bija ietverti visi programmas jautājumi, kā arī precīza adrese, kur personu vajadzētu saskaitīt, kā arī vieta atzīmei par pārbaudi. Šīs personas kontrollapas sastādīšanas vietā neatzīmēja kā klātesošas. Vēlāk pārbaudīja, vai šīs personas ir reģistrētas paredzētajā skaitīšanas vietā.

No 1959. gada 23. janvāra līdz 1. februārim notika kontrolapstaiga, lai pārbaudītu, vai skaitīšanā kāda persona nav palikusi neiereģistrēta vai ierakstīta divreiz, kā arī, vai pareizi izdarīti ieraksti par pagaidu prombūtni un pagaidu dzīvošanu.

Rezultāti

Tika publicēti 1959. gada Vissavienības tautas skaitīšanas dati par iedzīvotāju skaitu un izvietojumu, sastāvu sadalījumā pēc dzimuma un vecuma, nacionālo sastāvu un dzimto valodu, ģimenes stāvokli un sastāvu, izglītības līmeni, iedzīvotāju sadalījumu pa sabiedriskajām grupām, tautas saimniecības nozarēm un nodarbēm, pēc iztikas līdzekļu avotiem un nodarbošanās, par iedzīvotāju migrāciju. Daudzu tabulu dati tika salīdzināti ar 1939. gada datiem.

Tautas skaitīšanas metodoloģiskie principi, programma un organizācija atbilda PSRS Ministru padomes Centrālās statistikas pārvaldes izstrādātai metodoloģijai, ņemot vērā valdības apstiprināto programmu.

Šīs skaitīšanas īpatnība bija tā, ka par pirmajiem 11 jautājumiem atbildes ieguva pilnā apsekojumā, bet par pārējiem septiņiem – izlases veidā, apsekojot 25 % no pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Turklāt skaitīšanā tika ietvertas arī aptaujas lapas par mājsaimniecībā un personīgajā saimniecībā nodarbinātajām personām darbspējīgā vecumā, kā arī uzskaites lapa par iedzīvotāju pārvietošanos no dzīves vietas uz darba (mācību) vietu. Līdz ar to, salīdzinot ar 1959. gada tautas skaitīšanu, kopējo jautājumu skaits pieauga no 15 līdz 34.

Pirmo reizi 1970. gada tautas skaitīšanā iedzīvotājiem tika dota iespēja pašsaskaitīties jeb pašreģistrēties, lai paātrinātu, atvieglotu un palētinātu tik darbietilpīgo tautas skaitīšanu.

Metodoloģija

Tautas skaitīšanā tika uzskaitīti gan klātesošie, gan pastāvīgie iedzīvotāji. Katras apdzīvotās vietas klātesošie iedzīvotāji bija tie iedzīvotāji, kas skaitīšanas brīdī faktiski tur dzīvoja neatkarīgi no tā, vai attiecīgā apdzīvotā vieta ir šo personu pastāvīgā vai pagaidu dzīves vieta. Klātesošie iedzīvotāji, kuriem attiecīgā apdzīvotā vieta bija arī viņu pastāvīgā dzīves vieta, tika uzskatīti par attiecīgās apdzīvotās vietas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Iedzīvotāju skaitu valstī un teritoriālajās vienībās, kā arī iedzīvotāju sastāvu galvenokārt pētīja pēc klātesošajiem iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā tika iegūts arī pastāvīgo iedzīvotāju skaits.

Tautas skaitīšanā tika apkopota informācija par Latvijas klātesošajiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem un to mājokļiem atbilstoši situācijai 1970. gada 15. janvārī. Janvāris tika izraudzīts tāpēc, ka tas ir viens no ziemas mēnešiem, kad iedzīvotāju kustība ir vismazākā. Tāpat iegūtos datus bija vieglāk salīdzināt ar tekošo uzskaiti. 15. janvāris tika izvēlēts, jo tā bija ceturtdiena (nedēļas vidus), kad iedzīvotāju kustība ir mazāka.

Slimniekus uzskaitīja kā klātesošos medicīnas iestādēs un kā pagaidu prombūtnē pastāvīgajā dzīvesvietā.

Personas, kuras bija pārcēlušās uz citu pastāvīgo dzīvesvietu vai pastāvīgu darbu, mācību iestāžu audzēkņus, kuri dzīvoja mācību vietās, kā arī visus tos, kuri atradās prombūtnē ilgāk nekā 6 mēnešus pirms skaitīšanas datuma, uzskaitīja jaunajā dzīvesvietā kā pastāvīgos iedzīvotājus. Armijā vai flotē dienējošos uzskaitīja viņu dienesta vietā, izņemot obligātā militārā dienesta karavīrus, kuri tika uzskaitīti dzīvesvietā pirms iesaukšanas armijā.

Rādītāji

Tautas skaitīšanā tika iekļauti 18 rādītāji. Pilnā skaitīšanā jeb apsekojumā (11 jautājumi): radnieciskās attiecības pret ģimenes galvu; pagaidu prombūtnē esošie (prombūtnes cēlonis, prombūtnes ilgums); pagaidām dzīvojošie (pastāvīgā dzīves vieta, cik ilgi prombūtnē no pastāvīgās dzīves vietas); dzimums; vecums; ģimenes stāvoklis; tautība; dzimtā valoda; izglītība; mācību iestāde personām, kuras mācījās; iztikas līdzekļu avots. Izlases skaitīšanā jeb apsekojumā – 25 % no visiem iedzīvotājiem (7 jautājumi): darba vieta; nodarbošanās šajā darba vietā; tiem, kas 1969. gadā strādājuši nepilnu gadu, norādīt, vai strādāts sezonas darbs vai pagaidu darbs un norādīt darba ilgumu mēnešos; sabiedriskā grupa; dzīvošanas ilgums apdzīvotajā vietā bez pārtraukuma; iepriekšējā dzīves vieta tiem, kuri dzīvoja apdzīvotajā vietā mazāk nekā divus gadus; dzīves vietas maiņas iemesls. Mājsaimniecībā un personīgajā palīgsaimniecībā nodarbinātajām personām, nestrādājošiem III grupas invaliditātes pensionāriem un pensionāriem sakarā ar apgādnieka zaudēšanu darbspējīgā vecumā: dzimums; vecums; iztikas līdzekļu avots; izglītība; mācību iestāde; specialitāte vai profesija, kurā varētu strādāt; cik ilgu laiku nestrādā; vai ir nepieciešamība iekārtoties darbā; darba meklētājiem – nosacījumi, ar kādiem varētu stāties darbā; sievietēm: bērnu skaits, to skaitā tie, kurus nepieciešams iekārtot bērnu iestādēs, internātskolās vai skolās ar pagarinātās dienas grupām. Uzskaites lapā par iedzīvotāju pārvietošanos no dzīves vietas uz darba (mācību) vietu (8 republikas pilsētās un to piepilsētas zonās): dzimums; vecums; strādā/mācās; darba/mācību vieta; ceļā patērētais laiks; transporta gaidīšanas laiks; pārsēšanās reižu skaits.

Tautas skaitīšanas organizācija

Lai sagatavotos tautas skaitīšanai un nodrošinātu skaitīšanas metodikas, organizatorisko principu un programmas galīgo izstrādi, 1967. gadā Tukuma rajonā tika veikta izmēģinājuma skaitīšana. Tajā galvenā uzmanība tika pievērsta jaunajām metodēm, kas netika lietotas iepriekšējā skaitīšanā, t.i., pašreģistrācijas un izlases metodes apgūšanā.

Pirms tautas skaitīšanas tika precizētas un noteiktas pilsēttipa apdzīvoto vietu robežas, izgatavotas rajonu shematiskās kartes, pilsētu un pilsētciematu plāni, pārbaudīts iedzīvotāju pastāvīgās uzskaites pilnīgums un pareizība, laikus tika sagatavoti kvartālu namīpašumu un lauku apdzīvoto vietu saraksti, izstrādāts skaitīšanas organizatoriskais plāns, apmācīti darbinieki (gandrīz 10 tūkst. cilvēku, no kuriem vairāk nekā 7 tūkst. piedalījās tiešajā darbā).

Tautas skaitītāji sāka skaitīšanas lapu aizpildīšanu 15.01.1970. plkst. 8.00 no rīta un turpināja 8 dienas.

Iedzīvotāju skaitīšanu viesnīcās veica pirmajā dienā. Slēgta tipa iestādēs (slimnīcās, dzemdību namos, sanatorijās, atpūtas namos, viesnīcās u.c.) skaitīšanu veica šo iestāžu darbinieki pirmajā dienā.

Skaitīšanu veica tālsatiksmes vilcienos, kā arī vietējās satiksmes vilcienos, kuru atrašanās laiks ceļā starp sākuma un gala stacijām bija 5 vai vairāk stundas. Skaitīšana notika no plkst. 23.00 14. janvārī līdz plkst. 1.00 naktī 15. janvārī. Dzelzceļa stacijās, autoostās un lidostās skaitīšana notika 15. janvārī no 0.00 līdz 3.00 naktī un reģistrēja tikai pasažierus, kuri gaidīja tālsatiksmes vilcienus, autobusus, lidmašīnas, kuģus. Sagaidītājus un pavadītājus neskaitīja.

Datus par katras telpas iedzīvotājiem ierakstīja vai nu pilnās skaitīšanas lapā, vai arī izlases skaitīšanas lapā atbilstoši izlases skaitīšanas principiem. Katram atsevišķam dzīvoklim, viendzīvokļa mājai vai kopmītnes istabai sagatavoja atsevišķu skaitīšanas lapu, kur ierakstus izdarīja pa ģimenēm.

Ja ģimenē bija persona darbspējīgā vecumā, kura nestrādā un nemācās, aizpildīja arī aptaujas lapu par mājsaimniecībā un personīgajā lauku saimniecībā nodarbinātajām personām darbspējīgā vecumā.

Uzskaites lapu par iedzīvotāju pārvietošanos no dzīves vietas uz darba vai mācību vietu aizpildīja Rīgā, Jelgavā, Jūrmalā, Daugavpilī, Rēzeknē, Jēkabpilī, Valmierā, Cēsīs, kā arī šo republikas pilsētu piepilsētu zonās.

No 1970. gada 23. līdz 29. janvārim notika kontrolapstaiga (visos pilsētu iecirkņos apsekojot 50 % dzīvojamo telpu, kā arī 50 % lauku iecirkņu, apsekojot tajos visas dzīvojamās telpas), lai reģistrētu neuzskaitītos iedzīvotājus, novērstu divkāršus ierakstījumus, pārbaudītu, vai pareizi izdarīti ieraksti par pagaidām dzīvojošajiem un pagaidu prombūtnē esošiem iedzīvotājiem, kā arī noskaidrotu nepilnīgās vai apšaubāmās atbildes uz skaitīšanas lapas jautājumiem.

Rezultāti

Tika publicēti 1970. gada Vissavienības tautas skaitīšanas dati par iedzīvotāju skaitu un izvietojumu, sastāvu sadalījumā pēc dzimuma un vecuma, nacionālo sastāvu un dzimto valodu, ģimenes stāvokli un sastāvu, izglītības līmeni, iedzīvotāju sadalījumu pa sabiedriskajām grupām, pēc nodarbošanās, pēc iztikas līdzekļu avotiem un par iedzīvotāju migrāciju. Daudzu tabulu dati tika salīdzināti ar 1939. un 1959. gada datiem.

Tautas skaitīšanas metodoloģiskie principi, programma un organizācija atbilda PSRS Ministru padomes Centrālās statistikas pārvaldes izstrādātai metodoloģijai, ņemot vērā valdības apstiprināto programmu.

1979. gada tautas skaitīšanas programma pamatā ietvēra tos pašus jautājumus, kuri bija 1970. gada skaitīšanā. Uz 11 no tiem atbildes bija jāiegūst pilnā skaitīšanā, bet uz pārējiem pieciem jautājumiem bija jāatbild izlasē iekļautajiem 25 % no pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Salīdzinot ar 1970. gadu, netika iekļauti migrācijas jautājumi, tai skaitā, svārstveida migrācijas jautājumi (pārvietošanos uz darbu/ mācībām). Tika svītrots arī jautājums par nepilnu gadu strādājošajiem, jo tas bija pietiekami izpētīts 1970. gadā. Toties tika pieņemts lēmums, ka jāizpēta dzimstības jautājums, tādēļ sievietēm tika uzdots jautājums par piedzimušo bērnu skaitu. Tāpat kā 1970. gadā tautas skaitīšanas programmā tika iekļauts papildu apsekojums par iedzīvotājiem darbaspējas vecumā, kuri nodarbināti mājsaimniecībā vai personīgajā saimniecībā.

Galvenā būtiskā tehnoloģiskā atšķirība starp 1970. un 1979. gada tautas skaitīšanu bija jaunajā skaitīšanas lapā, kura vienlaikus bija informācijas tehniskais nesējs (īpaša dizaina veidlapa, kuras ar zīmuli aizpildīto informāciju varēja nolasīt lasīšanas mašīnās) tās tiešai ievadīšanai elektroniskajā skaitļotājā.

Metodoloģija

Tautas skaitīšanā tika uzskaitīti gan klātesošie, gan pastāvīgie iedzīvotāji. Katras apdzīvotās vietas klātesošie iedzīvotāji bija tie iedzīvotāji, kas skaitīšanas brīdī faktiski tur dzīvoja neatkarīgi no tā, vai attiecīgā apdzīvotā vieta ir šo personu pastāvīgā vai pagaidu dzīves vieta. Klātesošie iedzīvotāji, kuriem attiecīgā apdzīvotā vieta bija arī viņu pastāvīgā dzīves vieta, tika uzskatīti par attiecīgās apdzīvotās vietas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Iedzīvotāju skaitu valstī un teritoriālajās vienībās, kā arī iedzīvotāju sastāvu galvenokārt pētīja pēc klātesošajiem iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā tika iegūts arī pastāvīgo iedzīvotāju skaits.

Tautas skaitīšanā tika apkopota informācija par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem un to mājokļiem 1979. gada 17. janvārī. Janvāris tika izraudzīts tāpēc, ka tas ir viens no ziemas mēnešiem, kad iedzīvotāju kustība ir vismazākā. Tāpat vieglāk iegūtos datus bija salīdzināt ar tekošo uzskaiti. 17. janvāris tika izvēlēts, jo tā bija trešdiena (nedēļas vidus), kad iedzīvotāju kustība ir mazāka.

Slimniekus uzskaitīja kā klātesošos medicīnas iestādēs un kā pagaidu prombūtnē pastāvīgajā dzīvesvietā.

Personas, kuras bija pārcēlušās citā vietā uz pastāvīgu dzīvi vai pastāvīgu darbu, mācību iestāžu audzēkņus, kuri dzīvoja mācību vietās, kā arī visus tos, kuri atradās prombūtnē ilgāk nekā 6 mēnešus pirms skaitīšanas datuma, uzskaitīja jaunajā dzīvesvietā kā pastāvīgos iedzīvotājus. Armijā vai flotē dienējošos uzskaitīja viņu dienesta vietā, izņemot obligātā militārā dienesta karavīrus, kuri tika uzskaitīti dzīvesvietā pirms iesaukšanas armijā.

Rādītāji

Tautas skaitīšanā tika iekļauti 16 rādītāji. Pilnā skaitīšanā (11 jautājumi): radnieciskās attiecības pret ģimenes galvu; dzimums; pagaidām promesošs; pagaidām dzīvojošs; vecums; ģimenes stāvoklis; tautība; dzimtā valoda; otra PSRS tautu valoda (ja pārvalda); izglītība; mācību iestādes tips personām, kuras mācījās; iztikas līdzekļu avots. Izlases skaitīšanā 25 % no visiem iedzīvotājiem (5 jautājumi): darba vieta; nodarbošanās šajā darba vietā; sabiedriskā grupa; dzīvošanas ilgums apdzīvotajā vietā bez pārtraukuma; sievietei – piedzimušo bērnu skaits. Mājsaimniecībā un personīgajā palīgsaimniecībā nodarbinātajām personām, nestrādājošiem III grupas invaliditātes pensionāriem un pensionāriem sakarā ar apgādnieka zaudēšanu darbspējīgā vecumā: dzimums; vecums; iztikas līdzekļu avots; izglītība; vai pašreiz vēlas strādāt; darba meklētājiem – nosacījumi, ar kādiem varētu stāties darbā; sievietēm – bērnu skaits, to skaitā tie, kurus nepieciešams iekārtot bērnu iestādēs, internātskolās vai skolās ar pagarinātās dienas grupām.

Tautas skaitīšanas organizācija

Lai sagatavotos tautas skaitīšanai, 1976. gadā Valmieras rajonā tika veikta izmēģinājuma skaitīšana. Tās galvenais mērķis bija novērtēt jauno skaitīšanas lapu, tās piemērotību savam uzdevumam, darbietilpību un lapas saglabāšanu atbilstoši prasībām, kādas nepieciešamas ievadīšanai elektroniskajā skaitļotājā. Pārbaudīja arī citus metodoloģiskos un organizatoriskos jautājumus, skaitīšanas datu izstrādes kārtību.

Pirms tautas skaitīšanas tika precizētas un noteiktas pilsēttipa apdzīvoto vietu robežas un tika veikta ielu nosaukumu, namīpašumu un dzīvokļu numerācijas sakārtošana, pilsētu un pilsētciematu shematisko plānu un rajonu karšu izgatavošana un iedzīvotāju uzskaites pareizības un pilnīguma pārbaude pilsētu namīpašumos, pilsēttipa apdzīvoto vietu kvartālu namīpašumu sarakstu un lauku apdzīvoto vietu sarakstu sagatavošana, skaitīšanas organizatoriskā plāna izveidošana, skaitīšanas kadru izraudzīšana un apmācība, kā arī skaitīšanas dokumentācijas metiena noteikšana, tulkošana un izsūtīšana vietējām valsts statistikas iestādēm. No 1979. gada 12. līdz 16. janvārim notika iepriekšējā apstaiga, kurā tika precizēta informācija par dzīvojamajām telpām un tajās dzīvojošo iedzīvotāju skaitu.

Tautas skaitītāji sāka skaitīšanas lapu aizpildīšanu 17.01.1979. plkst. 8.00 no rīta un turpināja 8 dienas.

Ja persona bija pierakstīta vienā dzīves vietā, bet dzīvoja citā, tā tika pieskaitīta faktiskajā dzīves vietā.

Iestādēs ar mainīgu iedzīvotāju sastāvu (slimnīcās, dzemdību namos, sanatorijās, atpūtas namos, izņemot viendienas iestādes, viesnīcās, iestāžu iebraucēju telpās) skaitīšanu veica pirmajā dienā, bet iestādēs ar pastāvīgu iemītnieku sastāvu (internātskolās, bērnu namos, veco ļaužu un invalīdu pansionātos) visu astoņu dienu laikā.

Skaitīšanu veica tālsatiksmes vilcienos, kā arī vietējās satiksmes vilcienos, kuru atrašanās laiks ceļā starp sākuma un gala stacijām bija 5 vai vairāk stundas. Skaitīšana notika no plkst. 23.00 16. janvārī līdz plkst. 1.00 naktī 17. janvārī. Dzelzceļa stacijās, autoostās un lidostās skaitīšana notika 17. janvārī no 0.00 līdz 3.00 naktī un reģistrēja tikai pasažierus, kuri gaidīja tālsatiksmes vilcienus, autobusus, lidmašīnas, kuģus. Sagaidītājus un pavadītājus neskaitīja.

Ja ģimenē bija persona darbspējīgā vecumā, kura nestrādā un nemācās, aizpildīja arī aptaujas lapu par mājsaimniecībā un personīgajā lauku saimniecībā nodarbinātajām personām darbspējīgā vecumā.

No 1979. gada 27. līdz 31. janvārim notika kontrolapstaiga (apsekojot gan pilsētu iecirkņos, gan lauku iecirkņos 25 % visas dzīvojamās telpas), lai reģistrētu neuzskaitītos iedzīvotājus, novērstu divkāršus ierakstījumus, pārbaudītu, vai pareizi izdarīti ieraksti par pagaidām dzīvojošajiem un pagaidu prombūtnē esošiem iedzīvotājiem, kā arī noskaidrotu nepilnīgās vai apšaubāmās atbildes uz skaitīšanas lapas jautājumiem.

Rezultāti

Tika publicēti 1979. gada Vissavienības tautas skaitīšanas dati par iedzīvotāju skaitu un izvietojumu, sastāvu sadalījumā pēc dzimuma un vecuma, ģimenes stāvokli un sastāvu, izglītības līmeni, nacionālo sastāvu un dzimto valodu, pēc iztikas līdzekļu avotiem, iedzīvotāju sadalījumu pa sabiedriskajām grupām, pēc nodarbošanās, un par iedzīvotāju pastāvīgajā dzīves vietā nodzīvoto laiku. Daudzu tabulu dati tika salīdzināti ar 1970. gada datiem.

Tautas skaitīšanas metodoloģiskie principi, programma un organizācija atbilda PSRS Ministru padomes Centrālās statistikas pārvaldes izstrādātai metodoloģijai atbilstoši valdības apstiprinātajai programmai.

1989. gada tautas skaitīšanas programma ietvēra 25 jautājumus un sastāvēja no trim daļām. Uz 13 jautājumiem atbildes bija jāiegūst pilnā skaitīšanā, uz pieciem jautājumiem bija jāatbild izlasē iekļautajiem 25 % no pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Trešā daļa, kas ietvēra 7 jautājumus par mājokli, tika aizpildīta saskaņā ar noteiktu kārtību.

Tāpat kā 1979. gadā, arī 1989. gada tautas skaitīšanā izmantoja skaitīšanas lapas, kuras vienlaikus bija informācijas tehniskais nesējs to tiešai ievadīšanai elektroniskajā skaitļotājā.

Metodoloģija

Tautas skaitīšanā tika uzskaitīti gan klātesošie, gan pastāvīgie iedzīvotāji. Katras apdzīvotās vietas klātesošie iedzīvotāji bija tie iedzīvotāji, kas skaitīšanas brīdī faktiski tur dzīvoja neatkarīgi no tā, vai attiecīgā apdzīvotā vieta ir šo personu pastāvīgā vai pagaidu dzīves vieta. Klātesošie iedzīvotāji, kuriem attiecīgā apdzīvotā vieta bija arī viņu pastāvīgā dzīves vieta, tika uzskatīti par attiecīgās apdzīvotās vietas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Iedzīvotāju skaitu valstī un teritoriālajās vienībās, kā arī iedzīvotāju sastāvu galvenokārt pētīja pēc klātesošajiem iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā tika iegūts arī pastāvīgo iedzīvotāju skaits.

Tautas skaitīšanā tika apkopota informācija par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem un to mājokļiem atbilstoši situācijai 1989. gada 12. janvārī. Janvāris tika izraudzīts tāpēc, ka tas ir viens no ziemas mēnešiem, kad iedzīvotāju kustība ir vismazākā. Tāpat vieglāk iegūtos datus bija salīdzināt ar tekošo uzskaiti. 12. janvāris tika izvēlēts, jo tā bija ceturtdiena (nedēļas vidus), kad iedzīvotāju kustība ir mazāka. Skolēniem brīvlaiks bija beidzies, studentiem bija sesijas laiks. Ja kāda persona nebija mājās naktī no 11. uz 12. janvāri darba dēļ, tos vienalga uzskaitīja viņu dzīves vietās kā klātesošos iedzīvotājus un viņu prombūtni neatzīmēja.

Slimniekus uzskaitīja kā klātesošos medicīnas iestādēs un kā pagaidu prombūtnē pastāvīgajā dzīvesvietā.

Personas, kuras bija pārcēlušās citā vietā uz pastāvīgu dzīvi vai pastāvīgu darbu, mācību iestāžu audzēkņus, kuri dzīvoja mācību vietās, kā arī visus tos, kuri atradās prombūtnē ilgāk nekā 6 mēnešus pirms skaitīšanas datuma, uzskaitīja jaunajā dzīvesvietā kā pastāvīgos iedzīvotājus. Armijā vai flotē dienējošos uzskaitīja viņu dienesta vietā, izņemot obligātā militārā dienesta karavīrus, kuri tika uzskaitīti dzīvesvietā pirms iesaukšanas armijā.

Rādītāji

Tautas skaitīšanā tika iekļauti 25 rādītāji. Pilnā skaitīšanā jeb apsekojumā (13 jautājumi): radniecība ar pirmo ierakstīto ģimenes locekli (ģimenes veidošanai); dzimums; pagaidām promesošs; pagaidām dzīvojošs; dzimšanas datums; dzimšanas vieta; ģimenes stāvoklis; tautība (ārzemniekiem bija jāuzrāda arī pilsonība); dzimtā valoda (arī otra PSRS tautu valoda, ja pārvalda); izglītība; vai ir pabeigta profesionāli tehniskā mācību iestāde; mācību iestādes tips personām, kuras mācījās; iztikas līdzekļu avots. Izlases skaitīšanā jeb apsekojumā 25 % no visiem iedzīvotājiem (5 jautājumi): darba vieta; nodarbošanās šajā darba vietā; sabiedriskā grupa; dzīvošanas ilgums apdzīvotajā vietā bez pārtraukuma; sievietei – piedzimušo bērnu skaits un cik no viņiem ir dzīvi. Dzīvokļu apstākļi (7 jautājumi): ēkas uzcelšanas laiks; ēkas ārsienu materiāls; ēkas piederība; dzīvojamās telpas tips; dzīvojamās telpas labierīcības (elektrība, centrālapkure, ūdensvads, kanalizācija, karstā ūdens apgāde, vanna/ duša); aizņemto dzīvojamo istabu skaits; telpas platība (m²).

Tautas skaitīšanas organizācija

Lai sagatavotos tautas skaitīšanai, 1986. gadā no 10. līdz 17. decembrim Valmieras rajonā tika veikta izmēģinājuma skaitīšana. Tās galvenais mērķis bija pārbaudīt tautas skaitīšanas instrumentāriju un organizēšanas principus. Tā kā 1989. gada skaitīšanā bija jāveic ne tikai tautas (iedzīvotāju) skaitīšana, bet arī mājokļu apstākļu skaitīšana, par mājokļiem bijušajā PSRS pārbaudīja divus variantus – šaurāku un plašāku jautājumu skaitu (Valmieras rajonā izmēģināja šaurāko), bet 1989. gadā, ņemot vērā lietotāju vajadzības, tomēr izmantoja plašāko.

Pirms tautas skaitīšanas tika precizētas un noteiktas pilsēttipa apdzīvoto vietu robežas un tika veikta ielu nosaukumu, namīpašumu un dzīvokļu numerācijas sakārtošana, kartogrāfiskā materiāla sagatavošana un iedzīvotāju uzskaites nokārtošana, dokumentu sagatavošana tautas skaitīšanai. 1988. gada pirmajā ceturksnī sagatavoja namu sarakstus pilsētās un pilsēttipa apdzīvotajās vietās un lauku apdzīvoto vietu sarakstu lauku teritorijās. No 1988. gada otrā ceturkšņa beigām līdz ceturtā ceturkšņa sākumam ilga rajonu, pilsētu un republikas tautas skaitīšanas organizācijas plānu izstrādāšana, precizēšana un apstiprināšana. 1988. gada 2. pusgadā tika apmācīti tautas skaitīšanas darbinieki. No 1989. gada 7. līdz 11. janvārim notika iepriekšējā apstaiga, kurā tika precizēta informācija par dzīvojamajām telpām un tajās dzīvojošo skaitu.

Tautas skaitītāji sāka skaitīšanas lapu aizpildīšanu 12.01.1989. plkst. 8.00 no rīta un turpināja 8 dienas.

Ja persona bija pierakstīta vienā dzīves vietā, bet dzīvoja citā, tā tika pieskaitīta faktiskajā dzīves vietā.

Iestādēs ar mainīgu iedzīvotāju sastāvu (slimnīcās, dzemdību namos, sanatorijās, atpūtas namos, izņemot viendienas iestādes, viesnīcās, iestāžu iebraucēju telpās) skaitīšanu veica pirmajā dienā, bet iestādēs ar pastāvīgu iemītnieku sastāvu (internātskolās, bērnu namos, veco ļaužu un invalīdu pansionātos) visu 8 dienu laikā.

Skaitīšanu veica tālsatiksmes vilcienos, kā arī vietējās satiksmes vilcienos, kuru atrašanās laiks ceļā starp sākuma un gala stacijām bija 5 vai vairāk stundas. Skaitīšana notika no plkst. 23.00 11. janvārī līdz plkst. 1.00 naktī 12. janvārī. Dzelzceļa stacijās, autoostās un lidostās skaitīšana notika 12. janvārī no 0.00 līdz 3.00 naktī un reģistrēja tikai pasažierus, kuri gaidīja tālsatiksmes vilcienus, autobusus, lidmašīnas, kuģus. Sagaidītājus un pavadītājus tur neskaitīja.

Ja ģimenē bija persona darbspējīgā vecumā, kura nestrādā un nemācās, aizpildīja arī aptaujas lapu par mājsaimniecībā un personīgajā lauku saimniecībā nodarbinātajām personām darbspējīgā vecumā.

No 1979. gada 22. līdz 26. janvārim notika kontrolapstaiga (apsekojot gan pilsētu iecirkņos, gan lauku iecirkņos 25 % visas dzīvojamās telpas), lai reģistrētu neuzskaitītos iedzīvotājus, novērstu divkāršus ierakstījumus, pārbaudītu, vai pareizi izdarīti ieraksti par pagaidām dzīvojošajiem un pagaidu prombūtnē esošiem iedzīvotājiem, kā arī noskaidrotu nepilnīgās vai apšaubāmās atbildes uz skaitīšanas lapas jautājumiem.

Rezultāti

Tika publicēti 1989. gada Vissavienības tautas skaitīšanas dati par iedzīvotāju skaitu un izvietojumu, sastāvu sadalījumā pēc dzimuma un vecuma, ģimenes stāvokli un sastāvu, izglītības līmeni, nacionālo sastāvu un dzimto valodu, pēc iztikas līdzekļu avotiem, iedzīvotāju sadalījumu pa sabiedriskajām grupām, pēc nodarbošanās, un par iedzīvotāju pastāvīgajā dzīves vietā nodzīvoto laiku. Tika publicēti arī dati par iedzīvotāju dzīvokļu apstākļiem.

Attēlos

Padomju gados tautība tika norādīta personu apliecinošos dokumentos, bet tautas skaitīšanās gan 1979., gan 1989. gadā tautība bija respondenta brīva izvēle. Pirms 1989. gada tautas skaitīšanas, protestējot pret šo faktu, tobrīd populārais žurnālists Edvīns lnkēns paziņoja- tautas skaitīšanā viņš atbildēšot, ka pēc tautības ir arābs.

2000. gada tautas skaitīšana bija devītā tautas skaitīšana Latvijā kopš 1920. gada, kad tika organizēta pirmā tautas skaitīšana neatkarīgajā Latvijas Republikā, un pirmā pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas. Šī bija pirmā tautas skaitīšana, kurā tika izmantoti administratīvie dati (Iedzīvotāju reģistra dati un Valsts ieņēmumu dienesta dati) un kurā papīra anketas tika skenētas.

Tautas skaitīšanas metodoloģiskie principi, programma un organizācija atbilda starptautiskajā praksē pārbaudītām un atzītām rekomendācijām, attīstīto Eiropas Savienības valstu pieredzei. 1999. gada 16. decembrī tika pieņemts Tautas skaitīšanas likums.

Metodoloģija

Tautas skaitīšanā tika apkopota informācija par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem un to mājokļiem atbilstoši situācijai 2000. gada 31. martā. Šis datums tika izvēlēts, jo marta beigās ir labāki klimatiskie apstākļi nekā ziemā un vēl nav sākusies iedzīvotāju pavasara migrācija. Daļu no tautas skaitīšanas programmā ietvertās informācijas ieguva, apkopojot administratīvo reģistru (Iedzīvotāju reģistra un Valsts ieņēmumu dienesta) datus. Pārējo datu iegūšanai tika izmantota tradicionālā tautas skaitīšana, jautājumus uzdodot iedzīvotājiem.

Pirms tautas skaitīšanas tika definēti kritēriji, kuri iedzīvotāji būtu jāiekļauj Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaitā. Tās bija visas personas, kuras:

• bija reģistrētas Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā;

Personas, kuras dažādu apstākļu dēļ Iedzīvotāju reģistrā nav reģistrētas, bet ir reģistrējamas:

• Latvijas iedzīvotāji, kuri līdz kritiskajam momentam nav nomainījuši bijušās PSRS pases un kuriem šajā pasē nav Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes spiedoga ar personas kodu;
• bērni, kuri vēl nav reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā;
• personas, kuras mirušas pēc kritiskā momenta (2000. gada 31. marta plkst. 00.00)

2000. gada tautas skaitīšanā nebija jāskaita tās personas, kuras:

• bija bez personas koda un bez pieraksta Latvijas Republikas teritorijā;
• bija reģistrētas Iedzīvotāju reģistrā, bet vairāk nekā vienu gadu uzturējās ārzemēs;
• ieceļojušas valstī un uzturējušās Latvijā mazāk par gadu;
• dzimušas pēc kritiskā momenta (2000. gada 31. marta plkst. 00.00);
• mirušas pirms kritiskā momenta (2000. gada 31. marta plkst. 00.00).

Par mājsaimniecību tika atzīta viena vai vairākas vienā mājoklī (mājā vai dzīvoklī) dzīvojošas personas.

Rādītāji

Tautas skaitīšanā tika iekļauti šādi rādītāji: ģeogrāfiskā vieta un/ vai pastāvīgā dzīvesvieta; dzimums; vecums; juridiskais ģimenes stāvoklis; dzīvi dzimušo bērnu skaits sievietēm; ekonomiskās aktivitātes statuss; profesija; nozare; nodarbinātības statuss; darbavietas atrašanās vieta; galvenais iztikas līdzekļu avots; dzimšanas valsts; valstiskā piederība; pastāvīgā dzīvesvieta pirms gada; dzimtā valoda; citu valodu prasme; tautība; rakstpratība; augstākais iegūtais izglītības līmenis, kā arī mājokļu radītāji: mājokļa tips; mājokļa īpašumtiesību statuss; mājsaimniecības aizņemto istabu skaits; mājokļa labiekārtotība (virtuve, elektrība, gāze, ūdensvads, kanalizācija, tualete, karstais ūdens, vanna/ duša, pirts); mājokļa apkures veids; ēkas uzcelšanas periods; dzīvojamās ēkas tips un ēkas ārsienu materiāls.

Tautas skaitīšanas organizācija

Lai sagatavotos tautas skaitīšanai, tika veiktas divas izmēģinājuma skaitīšanas – 1997. gadā divās mazpilsētās (Līgatnē un Sabilē) un divos pagastos (Dobeles rajona Dobeles pagastā un Jēkabpils rajona Leimaņu pagastā), kā arī 1999. gadā atsevišķos Rīgas mikrorajonos.

Tautas skaitīšana tika veikta no 2000. gada 31. marta līdz 29. aprīlim. Tajā bija iesaistīti vairāk nekā 5 tūkst. cilvēku.

Daļa tautas skaitīšanas programmā paredzētās informācijas (atbildes uz 10 no 33 jautājumiem) tika iegūtas no Iedzīvotāju reģistra un Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmas. Iedzīvotājiem tautas skaitīšanas laikā tika uzdoti 14 jautājumi par katru mājoklī dzīvojošo personu un deviņi jautājumi, kas raksturo mājokli. Personas lapas tika izpildītas katram iedzīvotājam no septiņu gadu vecuma.

Iespēja lietot personas kodu ļāva apvienot un kombinēt reģistros esošo informāciju par personu, paaugstināt skaitīšanas datu precizitāti, samazināt iedzīvotājiem uzdodamo jautājumu skaitu un tautas skaitīšanas izmaksas.

No 2000. gada 11. maija līdz 10. jūnijam tika veikta atkārtota atsevišķās teritorijās dzīvojošo cilvēku apmeklēšana viņu mājokļos, lai pārbaudītu skaitīšanas lapās ierakstīto datu pareizību. Izmantojot matemātiskās metodes, tika atlasīts 1 % no visiem tautas skaitīšanas iecirkņiem, kopā 42 tautas skaitīšanas iecirkņi, kuros šis pasākums tika veikts.

Lai tautas skaitīšanā iegūto datu apstrādi būtu iespējams veikt daudz ātrāk nekā ar tradicionālajām metodēm (kā tas tika darīts iepriekšējās tautas skaitīšanās), tika izveidota datu ievades un apstrādes tehniskā sistēma un programmatūra, kas balstījās uz optisko zīmju atpazīšanas tehnoloģiju. Lai šī sistēma darbotos ar paredzēto ātrumu un ar minimālu kļūdu līmeni, tika izvirzītas noteiktas prasības tautas skaitītājiem ‒ burti un cipari mājsaimniecības lapās un personas lapās bija jāieraksta pēc noteikta parauga.

Rezultāti

Tika publicēti kopsavilkuma dati par Latvijas iedzīvotāju skaitu, dzimumu un vecumsastāvu, tautībām, pilsonību, valodu prasmi un to lietošanu, izglītību, galvenajiem iztikas līdzekļu avotiem, ģimenēm, dzimušo bērnu skaitu sievietēm, kā arī dati, kas raksturo iedzīvotāju mājokļus:

Oficiālās statistikas portāls. Arhīvs un neregulārie apsekojumi. Tautas skaitīšana.

Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti

Tika publicēts datu krājums “Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti”, kā arī, sadarbojoties trijām Baltijas valstīm, angļu valodā tika sagatavots datu krājums “2000. gada cikla tautas skaitīšanas Igaunijā, Latvijā un Lietuvā” (2000 Round of Population and Housing Censuses in Estonia, Latvia and Lithuania).

Attēlos

Daļa tautas skaitīšanas programmā paredzētās informācijas - atbildes uz 10 no 33 jautājumiem iegūtas no Iedzīvotāju reģistra un Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmas. Iedzīvotājiem tautas skaitīšanas laikā tika uzdoti 14 jautājumi par katru mājoklī dzīvojošo personu un 9 jautājumi, kas raksturo mājokli. Personas lapas tika izpildītas katram iedzīvotājam no 7 gadu vecuma.

2011. gada tautas skaitīšana bija desmitā tautas skaitīšana Latvijā kopš 1920. gada, kad tika organizēta pirmā tautas skaitīšana neatkarīgajā Latvijas Republikā un otrā pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas. Šī tautas skaitīšana bija pirmā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un pirmo reizi tā tika organizēta saskaņā ar Tautas skaitīšanas likumu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr.763/2008 par iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu. Šī bija pirmā tautas skaitīšana, kurā iedzīvotājiem tika dota iespēja aizpildīt skaitīšanas anketas internetā un kurā intervētāji vairs neizmantoja papīra anketas, bet elektroniskās anketas portatīvajos datoros.

Metodoloģija

Tautas skaitīšanā tika apkopota informācija par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem un dzīvošanai derīgajiem mājokļiem atbilstoši situācijai 2011. gada 1. martā. Šis datums tika izvēlēts, jo marta beigās ir labāki klimatiskie apstākļi nekā ziemā un vēl nav sākusies iedzīvotāju pavasara migrācija.

Daļu no tautas skaitīšanas programmā ietvertās informācijas ieguva, apkopojot administratīvo reģistru (Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistra, Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas, Valsts ieņēmumu dienesta) datus. Taču bija jomas, kurās šādu reģistru trūka, piemēram, izglītības reģistrs, profesiju un nodarbošanās reģistrs u.c. Tādēļ vienīgā iespējamā informācijas iegūšanas metode bija tradicionālā tautas skaitīšana, jautājumus uzdodot iedzīvotājiem un kombinējot iegūtos datus ar pieejamo informāciju no administratīvo datu avotiem.

Pirms tautas skaitīšanas tika noteikti kritēriji, kuri iedzīvotāji būtu jāiekļauj Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaitā. Tās bija visas personas, kuras:

• Latvijas teritorijā bija dzīvojušas vismaz 12 mēnešus pirms tautas skaitīšanas kritiskā momenta (01.03.2011.);
• Latvijas teritorijā bija ieradušās 12 mēnešu laikā pirms tautas skaitīšanas kritiskā momenta ar nodomu Latvijā pavadīt vismaz vienu gadu.

2011. gada tautas skaitīšanā nebija jāskaita tās personas, kuras:

• reģistrētas Iedzīvotāju reģistrā, bet uzturas ārpus Latvijas teritorijas ilgāk par 12 mēnešiem;
• ieceļojušas valstī laika posmā, kas ir īsāks par 12 mēnešiem pirms tautas skaitīšanas kritiskā momenta, dzīvo Latvijā un neplāno uzturēties šeit ilgāk par 12 mēnešiem;
• dzimušas pēc 01.03.2011.;
• mirušas pirms 01.03.2011.;
• ārvalstu militārais, jūras spēku un diplomātiskais personāls un viņu ģimenes locekļi, kas uzturas valstī,
• tūristi.

Izvērtējot vairākus kritērijus, par labākajiem nesaskaitīto personu, kuri PMLP Iedzīvotāju reģistrā bija reģistrēti kā Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, atzīšanai par Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju tika izvēlēti šādi:

• 0–17 gadus veca persona ir atzīstama par Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju, ja tā no 2010. gada 1. marta līdz 2011. gada 28. februārim bija fiksēta Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) pensiju datos, Veselības norēķinu centra (VNC) datos, pašvaldību datos vai Izglītības un zinātnes ministrijas datos;
• 18–61 gadus veca persona atzīstama par Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju, ja tā no 2010. gada 1. marta līdz 2011. gada 28. februārim vismaz divus mēnešus bija fiksēta Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darba ņēmēju datubāzēs vai vismaz divas reizes VNC datu bāzē, vai vismaz vienu reizi VID pašnodarbināto personu datos, Nodarbinātības valsts aģentūras datubāzē, VSAA datubāzē vai pašvaldību datos par institucionālajām iestādēm un tajās dzīvojošajām personām;
• 62 gadus veca un vecāka persona atzīstama par Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju, ja tā no 2010. gada 1. marta līdz 2011. gada 28. februārim bija fiksēta VSAA pensiju vai sociālo pakalpojumu, VNC vai pašvaldību datos.

Atbilstoši kritērijiem par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem papildu tika atzīti 188 tūkst. personu, bet 160 tūkst. personu netika atzīti par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Mājsaimniecības definīcija atšķīrās no 2000. gada tautas skaitīšanas – tika ņemts vērā kopīgas saimniekošanas princips un vienā mājoklī varēja dzīvot arī vairākas mājsaimniecības.

Tautas skaitīšanā tika iekļauti: ģeogrāfiskā vieta un/ vai pastāvīgā dzīvesvieta; dzimums; vecums; juridiskais ģimenes stāvoklis; ekonomiskās aktivitātes statuss; profesija; nozare; nodarbinātības statuss; rakstpratība un augstākais iegūtais izglītības līmenis; skolas apmeklēšana; dzimšanas valsts; valstiskā piederība; dzīvošana ārzemēs kopš 1980. gada un ierašanās Latvijā; pastāvīgā dzīvesvieta pirms gada; tautība; valoda, kuru pārsvarā lieto mājās; latviešu valodas paveida – latgaliešu valodas – lietošana ikdienā; mājokļa apstākļi; mājokļa tips; mājokļa apdzīvotības statuss; mājokļa pastāvīgo iedzīvotāju skaits; mājokļa lietderīgā platība; ēkas tips; mājokļa īpašumtiesību statuss; mājokļa labiekārtotība (ūdensvads, tualete, vanna/ duša); mājokļa apkures veids; ēkas uzcelšanas periods.

Tautas skaitīšanas organizācija

Lai sagatavotos tautas skaitīšanai, 2010. gada septembrī un oktobrī tika veikta izmēģinājuma tautas skaitīšana Rīgā, Kuldīgā, Mazsalacā, kā arī Preiļu, Riebiņu un Saulkrastu novadā.

Pirmais tautas skaitīšanas posms ilga no 01.03.2011. līdz 12.03.2011., kad pirmo reizi Latvijas tautas skaitīšanā iedzīvotājiem tika dota iespēja aizpildīt tautas skaitīšanas anketas tiešsaistē internetā. Šajā tautas skaitīšanas posmā tika savākti dati par 32 % no kopējā iedzīvotāju skaita un 17 % no kopējā mājokļu skaita.

Otrais tautas skaitīšanas posms ilga no 17.03.2011. līdz 31.05.2011., kad tautas skaitītāji apmeklēja iedzīvotājus viņu dzīvesvietās. Tajā bija iesaistīti vairāk nekā 2 tūkst. darbinieku. Otrajā posmā tika iegūta informācija par 83 % no tautas skaitītāju darba uzdevumos iekļautajām personām un par 97 % darba uzdevumos iekļautajiem mājokļiem. Iegūto datu kvalitāte tika kontrolēta – tika pārbaudīti 3 % no katra tautas skaitītāja veikuma. Kopumā tautas skaitīšanā iegūto datu kvalitātes kontroles laikā tika pārbaudīts vairāk nekā 26 tūkst. adrešu.

Trešais tautas skaitīšanas posms ilga no 01.06.2011. līdz 10.06.2011., kad tiem iedzīvotājiem, kuri nebija piedalījušies pirmajā un otrajā tautas skaitīšanas posmā, tika dota iespēja aizpildīt tautas skaitīšanas anketas tiešsaistē internetā.

2011. gada tautas skaitīšanas trijos posmos tika iegūta informācija par 1 880 tūkst. personu. Tomēr dažādu iemeslu dēļ, piemēram, neatbildētības, iedzīvotāju nesastapšanas vai intervētāju kļūdu dēļ u.c., tautas skaitīšanas laikā nebija iespējams iegūt informāciju pilnīgi par visām Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā reģistrētajām personām, kas deklarējušas dzīvesvietu Latvijā. Noslēgumā no Iedzīvotāju reģistra vēl tika pievienoti 188 tūkst. iedzīvotāji, kuri pēc iepriekš aprakstītajiem kritērijiem tika atzīti par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Rezultāti

Tautas skaitīšanas rezultāti pieejami datu krājumā “Latvijas 2011. gada tautas skaitīšanas rezultāti” un datu krājumā “2011. gada tautas skaitīšanas Igaunijā, Latvijā un Lietuvā” (angļu valodā).

Oficiālās statistikas portāls. Arhīvs un neregulārie apsekojumi. Tautas skaitīšana.

Attēlos

2011. gadā tautas skaitīšanā iedzīvotājus aicināja aizpildīt anketu tiešsaistē.

Lai uzrunātu arī iedzīvotājus, kas nav aizpildījuši anketu tiešsaistē, 2011. gadā uz mājokļiem devās intervētāji, kuriem bija īpašas tautas skaitīšanas apliecības.